Pēdējos divus gados vērojamais krievu emigrācijas vilnis nav nekas jauns - kaut ko līdzīgu Krievija piedzīvoja pēc boļševiku nākšanas pie varas. Šis ir skumjš stāsts par vienu no tā laika emigrantiem - cilvēku, kurš svešumā radīja leģendāru zīmolu. Stāsts par Vladimiru Smirnovu un degvīnu Smirnoff.
Šī cilvēka uzvārds ir zināms lielākajā daļā pasaules. Taču viņa vārdu un biogrāfiju nezina gandrīz neviens. 1919. gada maijā viņam piesprieda nāvessodu. Pjatigorskā uz soda uzpildes vietu notiesāto veda četri karavīri. Viņš bija baltā kreklā ar atpogātu apkakli, galifē bikšu gali bija iebāzti augstos virsnieka zābakos, bet frencis nevērīgi uzmests uz pleciem. Uz nāvi notiesātais dziedāja un stāstīja tik smieklīgas anekdotes, ka konvojnieki smējās bez mitas. Un notika brīnums, kāds tajos asiņainajos gados reti gadījās - karavīri apžēlojās par arestantu un kopā ar viņu atgriezās Pjatigorskas čekas ēkā. Reaģējot uz komisāra lamāšanos, visi četri godīgi atzinās - mums necēlās roka nošaut «krievu degvīna karaļa» Pjotra Smirnova dēlu!
Šo neticamo stāstu pēc tam atstāstīja pats Vladimirs Smirnovs, kurš brīnumainā kārtā izkļuva no sarkano cietuma un spēja to pavēstīt savai pēdējai sievai, dzejniecei T. Makšejevai. Uz Igauniju emigrējuša baltgvardu virsnieka meita un bijušais miljonārs Vladimirs Smirnovs satikās un apprecējās Parīzē, kur «izbaudīja» dzīvi svešumā.
Komisārs, kuram jebkādas romantikas jūtas bija svešas, nolēma sodīt gan arestantu, gan karavīrus, kuri neizpildīja pavēli. «Tās bija piecas elles dienas,» vēlāk atzina Smirnovs. Katru rītu viņu modināja un veda uz nošaušanu. Komisārs nolasīja spriedumu, pavēlēja pielādēt šautenes, bet pēc brīža nokomandēja «Atlikt!», iespļāva arestantam sejā un apsolīja nošaut rīt.
Un tā piecas dienas pēc kārtas. Droši vien beigu beigās Smirnovu tiešām nošautu, taču negaidītais balto ģenerāļa Škuro kavalērijas uzbrukums izsita sarkanos no Pjatigorskas un atbrīvoja «degvīna karaļa» dēlu. Vēlāk viņš no Krimas emigrēs uz Turciju. Braucienu kuģī pāri Melnajai jūrai viņš aprakstīs šādi: «Šaura un smirdīga kuģa tilpne, ļaužu pārblīvēti klāji. Dievu lūdzoši garīdznieki saplēstās drānās. Drūmi kazaki nolād sarkanos. Jauni virsnieki, kuri slēpj asaru pilnās acis. Drosmīgi jauniņi junkuri, kuri zvēr, ka drīz aizies līdz Maskavai... Neviens nezināja, kas ar mums būs rīt. Skaidri atceros padzīvojušas kundzes kliedzienu: «Ak Dievs! Kad tas reiz beigsies! Kad mēs atgriezīsimies Krievijā! Dievs, palīdzi mums!» Neraugoties uz visu, mēs domājām, ka braucam prom uz neilgu laiku. Taču izrādījās, ka uz visiem laikiem... Nelaimīgā Krievija, par ko gan Dievs to tā nolādējis?»
Smirnovs pameta dzimteni un visu, kas viņam bija dārgs - arī dēlu, no kura nepaspēja atvadīties. Pameta sev tik dārgās zirgu audzētavas, kurās augušie rikšotāji bija guvuši uzvaras lielākajās sacīkstēs. Boļševiki izlaupīja un nodedzināja viņa īpašumus, izpostīja zirgu audzētavas, bet labākajiem zirgiem pārgrieza kājām dzīslas. Petrogradas teātri, kurus Smirnovs bija sponsorējis, bija slēgti, bet aktieri aizbēguši kur nu kurais. Pašam miljonāram Smirnovam nācās slēpties bēniņos un pagrabos, bet pēc tam bēgt uz dienvidiem pie Deņikina balto armijas.
«Mūsu vilcienu pie Pjatigorskas apturēja uz sliedēm sagāztie baļķi. Mēs izkāpām no vagoniem, lai attīrītu ceļu, un daudzi gāja bojā, jo uzbrukumā nāca Budjonnija sarkanie kavalēristi. No ložmetēju uguns krita daudzi virsnieki un bēgļi. Atšaudoties es mēģināju aizbēgt, taču mani notvēra un aizveda uz čekas pagrabiem, no kuriem neviens dzīvs ārā netika...» Taču Smirnovam paveicās - viņš izdzīvoja.
Šaura un smirdīga kuģa tilpne, ļaužu pārblīvēti klāji. Dievu lūdzoši garīdznieki saplēstās drānās. Drūmi kazaki nolād sarkanos. Jauni virsnieki, kuri slēpj asaru pilnās acis. Drosmīgi jauniņi junkuri, kuri zvēr, ka drīz aizies līdz Maskavai... Neviens nezināja, kas ar mums būs rīt.
Miljonārs bez graša kabatā
Un tā kopā ar tūkstošiem bēgļu nonāca Turcijā. Smirnovs tobrīd vēl nebija sasniedzis 50 gadu slieksni, tādēļ pats sev centās iestāstīt, ka dzīve vēl nav galā. Taču nekādu perspektīvu nebija - bijušais miljonārs klīda pa Konstantinopoli bez graša kabatā un nezināja, ko iesākt. Palicis bija tikai revolveris, tādēļ viņš nopietni apsvēra iespēju Bosfora krastā nošauties. Varbūt tā arī būtu izdarījis, ja nejauši nesatiktu savu bijušo mīļāko, poļu estrādes dziedātāju Valentīnu Piontkovski. Savulaik viņas dēļ Vladimirs pameta savu sievu, aktrisi Aleksandru Ņikitinu. Smirnovs Piontkovskai Petrogradā īrēja teātri Pasāža, īpaši viņai tur gatavoja repertuāru un pat apmaksāja slavenā komponista Franča Lehāra pakalpojumus, uz atvadām viņam uzdāvinot tīrasiņu rikšotāju un zelta liru.
Piontkovska no Krievijas aizbēga jau revolūcijas pirmajās dienās, kad Petrogradas ielās klīda piedzērušo pūļi, izlaupot veikalus. Emigrācijā viņa braukāja ar koncertiem pa visu Eiropu, līdz Konstantinopolē sastapa savu kādreizējo labdari un aizdeva viņam 45 000 franku.
Smirnovs svēti solījās viņai parādu atdot, jo nevarēja taču dzīvot uz sievietes rēķina! Sāka domāt - kā gan emigrācijā varētu kaut ko nopelnīt? Izredzes svešumā tikt pie lielas naudas bija minimālas, tā paveicās vien retajam. Tālejošus plānus emigranti nebūvēja - jo drīz taču atgriezīsimies dzimtenē! Taču Smirnovs, klausoties nesen atbraukušo emigrantu stāstus, saprata, ka boļševiki varu nevienam atdot negrasās: «Profesors no Kijivas universitātes šokēja mani ar savu stāstu par to, ka čekisti nogalina bez tiesas un izmeklēšanas, tikai uz aizdomu pamata. Nošauj cilvēku ielas vidū un mierīgi aiziet, bet nobiedētais pūlis tikai noskatās, baidoties pat iepīkstēties.»
Tikpat šokējoši bija stāsti par tiem, kuri bija noticējuši boļševiku solījumiem visus apžēlot un atgriezušies Krievijā: «Tiklīdz bēgļi, kuri atgriezās no Konstantinopoles, iegāja nometnē, ko iežogoja dzeloņstieples, ieradās 12 čekisti zirgos. Nokāpuši no zirgiem, viņi visus nostādīja ierindā un sākās pratināšana. Pēc saraksta izsauca 15 cilvēkus. Katram jautāja: «Kas tu tāds esi, biedri?» Ja bēglis atbildēja: «Pulkvedis tāds un tāds...», tad viņu paveda malā un iešāva pakausī. Tā nošāva kādus 40 cilvēkus - virsniekus, karavīrus un ierēdņus.»
Skaidrs, ka sarkanajā Krievijā atgriezties nav iespējams! Taču ko iesākt Turcijā? Dziedāt un muzicēt? Bet krievu muzikantu tolaik Turcijā bija pārpārēm. Pievērsties zirgkopībai? Taču tam nepieciešams sākuma kapitāls...
Kādudien Smirnovu uz vietējo krievu restorānu uzaicināja pats Aleksandrs Vertinskis - pirmsrevolūcijas laika Krievijas estrādes zvaigzne. Restorāna ēdienkarte bija izteikti krieviska - skābēti kāposti, stroganovs, rupjmaize, kvass un ikri. «Viss kā mājās, pietrūkst tikai jūsu tēva degvīna un Petrogradas ainavas aiz loga. Turku anīsa rakija nav mūsu gaumē...» skumji secināja Vertinskis, savukārt Smirnovs aizdomājās - emigrācijā taču dzīvo tūkstošiem krievu, varbūt ir vērts ražot viņiem tik pazīstamo vodku? Taču šāda iecere nešķita reāla, tādēļ «degvīna karaļa» dēls par to aizmirsa.
Gāja laiks, un aizdotie 45 000 franku pamazām kusa. Tādēļ Vladimirs atgriezās pie domas par dzērienu ražošanu un par sava tēva Pjotra Smirnova panākumu receptēm. Viņa dzērienu sortimentā savulaik bija vairāk nekā 400 nosaukumu, no tiem 150 bija paša Smirnova radīti - dažādi degvīni un uzlējumi. Un arī tēvs taču sāka no nulles! Cēlies no Jaroslavļas guberņas dzimtcilvēkiem, kalpojis tēvoča dzērienu veikalā, bet laika gaitā izsities līdz plaša vēriena uzņēmējam un kļuvis par Krievijas cara, Zviedrijas un Norvēģijas karaļa un Persijas šaha oficiālo dzērienu piegādātāju. Dēls nekad nebija aizdomājies, kā gan tēvam, vienkāršam zemniekam, bija izdevies tik kardināli mainīt savu dzīvi un kļūt par vienu no bagātākajiem cilvēkiem valstī.
Tēva radītais uzņēmums
Leģenda vēstīja, ka kāda bagāta dzērienu veikala apmeklētāja puikam uzdāvinājusi loterijas biļeti, kas atnesusi lielo laimestu, kuru pēc tam Smirnovs vecākais ieguldījis dzērienu biznesā. Pjotram ļoti patika francūža Deprē veiksmes formula Krievijā, un viņš dēlam bieži par to stāstīja. Proti, Deprē bija Krievijā ieradies 1812. gadā kopā ar Napoleona armiju, taču ticis ievainots un palicis hospitālī Maskavā, kur iemīlējies krievu žēlsirdīgajā māsā. Naudas viņam nebija, taču dažu gadu laikā francūzis pamanījās sapelnīt pieklājīgu kapitālu ar dzērienu tirdzniecību un ražošanu. Kad vēlāk viņam jautāja, kādēļ Deprē nav aizbraucis atpakaļ uz Franciju, bet palicis nodegušajā Maskavā, viņš ar patiesu izbrīnu atbildēja: «Bet Maskavā taču pavērās fantastiskas iespējas, jo te nekā nebija!»
Smirnovs atsauca atmiņā tēva darba metodes un centās tās analizēt. Pjotrs mīlēja iedziļināties visos sīkumos, piemēram, pats personīgi pieņēma darbā jaunus cilvēkus. Nosēdināja pretī, sāka runāties un tā starp citu apjautājās - sakiet godīgi, vai mēdzat iedzert? - Nē, vai prāts! - Nu, kā ziniet, gribēju jūs uzcienāt... Tad parunāja par citām tēmām, līdz atkal, - bet varbūt tomēr ieliet? Un gadījās, ka sarunu biedrs atmeta ar roku un teica, - labi, lai iet! Tādus Smirnovs vecākais darbā neņēma - sak, nav uzticams un godīgs cilvēks.
Vasarā visas ielas Smirnova rūpnīcas apkaimē parasti bija pārblīvētas ar pajūgiem, jo visi viņam veda ogas dzērienu gatavošanai. Un Pjotrs personīgi apstaigāja visus pajūgus, atlasot ogas. Reiz uzdūrās pārsteidzoši saldiem pīlādžiem. No kurienes tie? No Ņevežinas ciema pie Suzdaļas. Uz šo ogu bāzes Smirnovs sāka ražot slaveno Ņežinas pīlādžu uzlējumu, tā konkurentiem nošifrējot ogu izcelsmes vietu - ja jau Ņežinas, tad taču no Ņežinas pilsētas. Konkurenti metās uz Ņežinu, kas bija slavena ar saviem gurķiem, iepirkt pīlādžus, un brīnījās, ka viņiem dzēriens neiznāca tik labs.
Smirnova biznesa vēriens bija iespaidīgs. Kādā Finanšu ministrijas ziņojumā atzīmēts, ka Smirnova firmas noliktavās bez vietējiem vīnogu vīniem atrodas arī 170 šķirņu ārzemju vīni - Bordo, Burgundijas, Tokajas un tā tālāk. Prese vēstīja, ka Smirnova vīna pagrabos esot 14 237 mucas vīna, un, ja tās izkārtotu vienā rindā, tās stieptos 15 verstu garumā.
Izskatīgais un bagātais jauneklis bija viens no pašiem iekārojamākajiem preciniekiem. Prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, Itālijā bija mācījies dziedāšanu, jau no bērna kājas kopā ar māti apmeklēja operu. Taču dāmu izvēles ziņā bija vieglprātīgs un pastāvīgi iekūlās skandālos.
Draiskulīgā meita un vieglprātīgais dēls
«Gods svarīgāks par ienākumiem!» tāda bija Pjotra Smirnova devīze. Uzsācis savu biznesu, viņš jau no pirmās dienās sapņoja savu produkciju kādudien piegādāt cara galmam, jo tā būtu pati labākā reklāma. Taču iegūt oficiālā produkcijas piegādātāja nosaukumu bija ļoti grūti, jo konkurence bija liela, bet šo godu izpelnījās tikai paši labākie - Daimler automobiļi, Breguet un Chopard pulksteņi, Louis Roederer šampanietis un tā tālāk. No pieteikuma iesniegšanas brīža līdz kārotā titula saņemšanai - Imperatora galma piegādātājs - parasti pagāja vismaz septiņi gadi. Ja šo gadu laikā pretendents pazemināja savas produkcijas kvalitāti, nācās sākt visu no sākuma. Tiflisas konjaka ražotājs Saradžišvili 20 gadus cerēja iegūt šo nosaukumu, taču nomira, tā arī nesagaidījis - šo godu piedzīvoja jau viņa bērni. Arī slavenais dzērienu rūpnieks Šustovs pats nesagaidīja oficiālā piegādātāja titulu, to saņēma tikai viņa dēli 1912. gadā. Kandidātiem ne tikai visā pārbaudes laikā vajadzēja ražot nevainojamas kvalitātes produkciju, bet arī personiskajā dzīvē viņam bija jābūt paraugam pārējiem. Tas attiecās arī uz ģimeni, bet šajā jomā Smirnovam varēja rasties aizķeršanās. Viņam bija 12 bērni un ar vecākajiem no viņiem nebija nekādu problēmu - dēli palīdzēja biznesā, bet meitas tika izprecinātas veiksmīgiem uzņēmējiem. Taču viens otrs no jaunākajiem piekopa visai vaļīgu dzīvesveidu, un tas jau uzņēmējam draudēja ar atstumšanu no galma.
Pjotra jaunākā meita, skaistule Aleksandra, sagrozīja galvu precētam tabakas magnātam un dzemdēja no viņa bērnu. Lai notušētu nesmukumu, tēvs Aleksandru izdeva par sievu kādam studentam. Tikko ar šo skandālu bija ticis galā, tā galvassāpes sarūpēja nākamais no bērniem, šī stāsta varonis Vladimirs. Izskatīgais un bagātais jauneklis bija viens no pašiem iekārojamākajiem preciniekiem. Prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, Itālijā bija mācījies dziedāšanu, jau no bērna kājas kopā ar māti apmeklēja operu. Taču dāmu izvēles ziņā bija vieglprātīgs un pastāvīgi iekūlās skandālos. Piemēram, līdz ausīm iemīlējās kāda restorāna dziedātājā, čigānietē Katjā, kuru apbēra ar dārgām dāvanām. Bet naudu to iegādei aizņēmās no augļotāja ar milzīgiem procentiem. Beigu beigās tieši augļotājs bija tas, kurš par dēla nedarbiem pastāstīja vecajam Smirnovam, kurš gan nomaksāja visus parādus, taču aizdevēju piedraudēja sapūdēt cietumā, ja tas Vladimiram vēl kādreiz aizdos naudu.
Lai skandalozo stāstu neuzostu avīžnieki, Pjotrs dēlu aizsūtīja labi tālu no galvaspilsētas - uz Ķīnu. Lai tur veido Smirnova dzērienu veikalu tīklu! No Katjas Vladimirs šķīrās ar lielām sirdssāpēm, zvērēja nemūžam viņu neaizmirst un pat uztaisīja tetovējumu ar mīļotās vārdu. Taču ilgā ceļojuma laikā (nācās ar kuģi braukt apkārt visai Āfrikai) jauneklim radās citas problēmas, kas lika aizmirst par nelaimīgo mīlestību - viņš visu savu naudu paspēlēja kārtīs krievu virsniekiem, kuri devās uz dienesta vietu Portarturā. Taču atrada arī veidu, kā kompensēt zaudējumus: atcerējās par savām dziedāšanas stundām Itālijā un sāka kuģa pasažieriem uzstāties ar koncertiem. Pats spēlēja ģitāru, pats dziedāja gan romances, gan operu ārijas. Ceļojuma beigās bija pat nopelnījis vairāk naudas, nekā viņam bija sākumā.
Ar tēva uzdevumu Vladimirs tika galā. Atvēra Harbinā un Portarturā dzērienu veikalus un pie viena iemīlējās glītā ķīnietē, kāda vietējā bagātnieka sievā. Romāns bija vētrains, taču īss, jo ķīniešu bagātnieks, uzzinājis par sievas sānsoļiem, nolīga bandītus, kuriem lika pārmācīt puiku. Bandīti lietai piegāja nopietni un piekāva nabadziņu tik pamatīgi, ka viņš labu laiku pavadīja gultā, stāstot visiem, ka ārstējas no malārijas.
Taču Maskavā tēvs tikmēr Vladimiram bija piemeklējis līgavu - bagāta Rostovas tirgotāja meitu. Tika sarīkotas krāšņas kāzas, kam sekoja medusmēnesis Nicā, bet pēc tam jaunajam vīram paslīdēja kāja - viņš līdz ausīm iemīlējās Sanktpēterburgas aktrisē Aleksandrā Ņikitinā. Abu slepenās attiecības vainagoja dēla piedzimšana, Vladimira šķiršanās no sievas un precības ar Aleksandru.
XIX gadsimta beigās nomira Pjotrs Smirnovs, visu savu bagātību atstājot bērniem. Vladimirs gan nolēma neiesaistīties ģimenes biznesā un savu mantojuma daļu ieguldīja šķirnes zirgu audzētavās. Bet tad pienāca 1917. gads, un ierastā dzīve sabruka.
Smirnovs pret Smirnoff
1992. gadā viens no Pjotra Smirnova pēctečiem Boriss Smirnovs Krievijā izveidoja uzņēmumu Pjotra Smirnova pēcteču tirdzniecības nams, sāka ražot degvīnu Smirnov un izvērsa karu pret zīmolu Smirnoff, paziņojot, ka tam nav nekāda sakara ar Smirnovu mantojumu. Jautājumu par to, kurš no zīmoliem ir tiesīgs saukties Smirnova vārdā, apsprieda pat Krievijas un ASV prezidenti Boriss Jeļcins un Bils Klintons. Strīdā iesaistījās arī dzērienu pasaules lielākie spēlētāji, piemēram, Baccardi nostājās Krievijas uzņēmuma pusē, cerot uz Smirnoff pozīciju vājināšanos. Krievijā Smirnov iekaroja milzu popularitāti, izspiežot no tirgus amerikāņu Smirnoff. Tiesā Boriss Smirnovs centās pierādīt, ka Vladimiram Smirnovam nebija tiesību Turcijā atjaunot zīmolu, jo viņš savulaik bija pametis ģimenes biznesu un pārdevis savu daļu tajā brāļiem. Boriss pat gribēja piedzīt no Smirnoff miljardiem lielu kompensāciju par zīmola nelikumīgu izmantošanu kopš 1933. gada, tomēr tiesa lēma par labu Smirnoff.
Apliecība Nr. 147
Mūsdienās vodka Smirnoff ir viens no populārākajiem alkoholiskajiem dzērieniem pasaulē. To tirgo 130 valstīs. Zīmols pieder britu korporācijai Diageo, bet ražo Smirnoff degvīnu rūpnīcās Austrālijā, Lielbritānijā, Kanādā, Jaunzēlandē un Dienvidamerikā. Par pasaulē izplatītākā dzēriena nosaukumu Smirnoff jau gadiem ilgi spēkojas ar rumu Baccardi.
Taču leģendārā zīmola radītājs ir apglabāts kopējā kapā krievu kapsētā Nicā, jo atsevišķai kapavietai un kārtīgam piemineklim nepietika naudas. Nav viņam veltīta muzeja, nav grāmatu par viņu, nav pat apkopota objektīva Smirnoff degvīna rašanās vēsture. Pie tās ilgus gadus strādāja Vladimira meita Kira Smirnova, kura nomira 2022. gadā. Šķiet, ka Diageo pilnīgi apmierina, ka, pasūtot ASV bāros degvīnu, visticamāk, jums ielies Smirnoff. Ko gan komersantam vairāk vajag, kam vēl vajadzīga kaut kāda vēsture?
Varam vien minēt, kas bija galvenais dzinulis, kas mudināja Vladimiru svešumā no nulles sākt biznesu, kam savulaik pamatus bija licis viņa tēvs. Varbūt tā bija no Padomju Krievijas saņemtā ziņa par to, ka visas Smirnovu rūpnīcas un veikali ir nacionalizēti? Arī visas receptes pievāca valsts, bet nekustamos īpašumus vienkārši izlaupīja. Padomju valsts savas pastāvēšanas pirmajos gados saglabāja cara noteikto «sauso likumu», tādēļ dzērienu rūpnīcas tika pamestas novārtā, bet Smirnovu zīmols aizmirsts.
Taču kā ārzemēs atjaunot ģimenes biznesu? Sāksim ar to, ka Smirnovs tobrīd nebija nevienas valsts pilsonis - padomju pilsonību pieņemt viņam nenāca ne prātā, bet neviena cita valsts to nepiedāvāja. Tātad nav iespējams bankā atvērt rēķinu, noslēgt līgumu par telpu īri un saņemt dzērienu ražošanas licenci. Uz Konstantinopoli aizbēgušie krievu emigranti kādu laiku bija neziņā par savu nākotni, ko noteica karā uzvarējušās Anglija un Francija. Tās pieņēma lēmumu atbruņot baltgvardu ģenerāļa Kutepova armiju, ko viņš bija izveidojis no karavīriem, kuri no Krimas emigrēja uz Turciju. Atbildot uz to, Kutepovs piedraudēja ieņemt Konstantinopoli. Antantes valstis tad nolēma krievu emigrantus izmitināt dažādās valstīs - Argentīnā, Francijā, Balkānu valstīs. 10 000 bijušo baltgvardu, kuri ieradās Bulgārijā, tur ātri vien apspieda Georgija Dimitrova vadīto komunistu dumpi. Interesanti, ka to visu savām acīm redzēja Smirnovs, kurš 1923. gada septembrī bija aizbraucis uz Sofiju kārtot biznesa lietas.
Taču atgriežamies pie jautājuma par dokumentiem. Vladimiram nebija nekādu dokumentu, tādēļ viņš nespēja izdomāt neko labāku, kā vērsties pēc palīdzības Krievijas impērijas (tātad valsts, kura vairs nepastāvēja) vēstniecībā Turcijā. Tur viņu pieņēma padrūma izskata diplomāts Deudess. Uzklausīja un uzdeva jautājumu: «Vai jums ir kāds dokuments, kas apliecina jūsu personību?» Vladimiram bija tikai divas nožēlojama izskata papīra lapeles. Pirmā - Esentuku stacijas komandanta Karpenko izdota caurlaide. Otrā - baltgvardu varasiestāžu izdots mandāts, ko Smirnovs saņēma pēc atbrīvošanas no čekas cietuma; tajā bija teikts, ka tas izsniegts zirgaudzētavu īpašniekam Vladimiram Smirnovam. Fotogrāfijas nebija nevienā no abiem dokumentiem. Citu papīru nav? - Nē, tie visi palika Krievijā! - Nu, jā, tā jau visi saka, bet mēs jau to nevaram pārbaudīt...
Beigu beigās diplomāts tomēr izsniedza oficiālu dokumentu, kurā bija rakstīts: «Apliecība Nr. 147. Konstantinopole, 1921. gada 10. janvāris. Krievijas diplomātiskās misijas konsulārā nodaļa Konstantinopolē ar valsts zīmogu apliecina, ka šī dokumenta īpašnieks ir Smirnovs Vladimirs.» Tas bija Smirnova pirmais oficiālais dokuments pēdējo triju gadu laikā. Pārsteidzoši, taču to par derīgu atzina gan Sofijā, gan Ļvivā un Varšavā, gan Prāgā un pat Parīzē - tieši tāds bija emigranta un viņa atjaunotā dzērienu zīmola turpmākais maršruts. Nosaukumu Vladimirs angliskoja, apzinoties, ka Krievijā šis degvīns nekad nenonāks un to tirgos tikai Eiropā. Etiķeti zīmēja pats, iekļaujot tajā liecības par tēva panākumiem - gan medaļas par uzvarām izstādēs, gan cara galma piegādātāja emblēmu. Visi šie atribūti izraisīja emigrantos labi saprotamu nostalģiju. Krietni vēlāk, jau piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, ASV tirgū izvērsīsies nikna konkurences cīņa starp diviem emigrantu atjaunotiem zīmoliem - Smirnoff un no Rīgas nākušo Wolfschmidt.
Zīmola nosaukumu Smirnovs angliskoja, apzinoties, ka Krievijā šis degvīns nekad nenonāks un to tirgos tikai Eiropā. Etiķeti zīmēja pats, iekļaujot tajā liecības par tēva panākumiem - gan medaļas par uzvarām izstādēs, gan cara galma piegādātāja emblēmu.
Rakija? Nē, degvīns!
Sākot biznesu Turcijā, Vladimirs palūdza brālim Nikolajam atsūtīt no Padomju Krievijas pilnvaru Smirnova uzņēmuma lietu kārtošanai. Varētu padomāt - ko gan šī pilnvara dos? Boļševiki uzņēmumu bija iznīcinājuši un pat netaisījās to atjaunot. Taču Vladimirs bija pārliecināts, ka agri vai vēlu sarkano valdīšanai pienāks beigas un viņš varēs dokumentāri pierādīt, ka ir darbojies Smirnovu ģimenes interesēs. Nikolajs tiešām pa kaut kādiem aplinkus ceļiem pilnvaru atsūtīja, taču viņa paša pēdas pēc tam pazuda Staļina lēģeros.
Vladimirs sāka ar Turcijas alkohola tirgus izpēti. Degvīnu te neviens nedzēra, turku iecienītais dzēriens bija no vīnogām un anīsa brūvētā rakija, ko mēdza atjaukt ar ūdeni. Smirnovs vēlāk stāstīja, ka kāds turks Osmans viņam esot piedāvājis vienkāršu risinājumu - pirkt no Osmana rakiju, uzlipināt uz pudeles Smirnova etiķeti un tirgot krieviem kā šņabi. Taču Vladimirs gribēja radīt pats savu produktu: «Tirgū nopirku divas lietotas vara mucas. No turkiem vīna ražotnē dabūju filtrācijas aparātu, apsolot vēlāk samaksāt vai arī atdot atpakaļ. Pēc skicēm pasūtīju pudeles, nopirku korķus, bet tad ilgi netiku galā ar tipogrāfiju...»
Interesanti, ka Turcijas krievu emigrantu presē nekādu informāciju par tā laika Smirnova degvīnu man neizdevās atrast. Toties uzgāju ziņas par «estrādes mākslinieku» Vladimiru Smirnovu, kurš uzstājies duetā ar Valentīnu Piontkovsku. Jāteic, ka dziedāt viņš turpināja visos emigrācijā pavadītajos gados, bet Parīzē pat izveidoja emigrantu kori, kurā dziedāja viens no Rasputina slepkavām, kņazs Fēlikss Jusupovs.
Degvīna ražošanas tehnoloģiju Vladimirs pārzināja labi, jo savulaik bija strādājis tēva rūpnīcā un atcerējās vairāku dzērienu receptes. Paradoksālā kārtā pirmais viņa Turcijā ražotais dzēriens bija nevis slavenais degvīns Smirnoff 21, bet gan šņabis ar ļoti savdabīgu nosaukumu - Odekolons 80 grādu trīskāršais. Nē, ar parfimēriju tam nekāda sakara nebija. «Odekolona» recepte ir saglabājusies un ļauj spriest, ka tas nebija kaut kāds kaktu padzēriens, bet gan kvalitatīvs degvīns.
1923. gadā Smirnovam nācās pamest Turciju, kur pie varas nāca Ataturks, kurš uzņēma kursu uz emigrantu padzīšanu no valsts. Turklāt jaunais Turcijas līderis nolēma uzlabot attiecības ar Padomju Krieviju, tādēļ emigranti baidījās, vai turki viņus kādudien neizdos boļševikiem. Smirnovs nolēma pārcelt savu biznesu uz citu valsti.
Smirnova mantinieks bija dēls, arī Vladimirs, taču ar viņu amerikāņiem pārrunāt līguma pagarināšanu nebija nekādu iespēju, jo Smirnovs jaunākais tobrīd atradās GULAG lēģerī.
No Ļvivas līdz Amerikai
Pēc aiziešanas no Turcijas Smirnoff vēsturē parādījās lappuse, saistīta ar Poliju. Kad Vladimirs Konstantinopolē izlaida degvīna pirmās partijas, uzzināja, ka tolaik poļiem piederošajā Ļvivā arī tiek ražots Smirnova vārdā nosaukts degvīns. Taču poļi bija gatavi sadarboties un piedāvāja Vladimiram iesaistīties viņu biznesā un ieņemt direktora amatu. Ļvivā viņu sagaidīja uzņēmuma Smirnowka īpašnieki - bijušais virsnieks Augusts Šmonovskis un Advards Šulcs, kuram savulaik tāda paša profila uzņēmums bija piederējis Harkivā, taču boļševiki to bija nacionalizējuši. 1923. gada augustā Ļvivā sāka darboties jauns uzņēmums - Tirdzniecības nams Pjotra Smirnova dēli. Franču mēlē - Ste Pierre Smirnoff Fls. Starp citu, tajā sāka strādāt Smirnova senā draudzene Valentīna Piontkovska - tā Vladimirs nolīdzināja parādu.
Uzņēmums izstrādāja arvien jaunas degvīna šķirnes un līdz pat 1939. gadam, kad to ieņēma karavīri ar sarkanām zvaigznēm pie cepurēm, ražoja 500 pudeļu dienā. Taču vēl pirms tam Vladimiru apciemoja Rūdolfs Kunets. Pirms revolūcijas viņš Krievijā bija Smirnova rūpnīcām piegādājis spirtu, bet tagad Polijas veikalu plauktos atkal ieraudzīja slavenā zīmola pudeles. ASV tikko bija beidzies «sausais likums», tādēļ Kunets nāca klajā ar priekšlikumu - Smirnovs varētu viņam uz desmit gadiem piešķirt tiesības Amerikā ražot degvīnu Smirnoff. Vladimirs piekrita, un vienošanās tika noslēgta. Tā bija spēkā līdz 1943. gadam, taču tobrīd līguma slēdzējs jau bija miris - Smirnovs nomira 1934. gadā 58 gadu vecumā. Viņa mantinieks bija dēls, arī Vladimirs, taču ar viņu amerikāņiem pārrunāt līguma pagarināšanu nebija nekādu iespēju, jo Smirnovs jaunākais tobrīd atradās GULAG lēģerī. Kā atceramies, viņš atšķirībā no tēva bija palicis Padomju Krievijā, kādu laiku strādāja par pasniedzēju tankistu akadēmijā un pat izstrādāja tanku bruņas, taču četrdesmito gadu sākumā tika apcietināts kā emigranta dēls un kontrrevolucionāras sazvērestības dalībnieks. Ieslodzījumā šis divmetrīgais spēkavīrs ar tabureti nosita kriminālistu, kurš bija terorizējis visus pārējos kameras iemītniekus, un tā būtiski paaugstināja savu prestižu ieslodzīto acīs. Pēc atbrīvošanas dzīvoja lielā trūkumā Tverā, augšstāva dzīvoklītī ar tik zemiem griestiem, ka nācās staigāt salīkušam. Smirnoff mantinieks nomira muļķīgi - pēc darba ejot uz mājām, pārgurumā nokrita pa stāvajām kāpnēm un nositās.
Apglabāja viņu turpat Tverā. Zīmola dibinātājs Pjotrs guļ Pjatņickas kapsētā Maskavā, taču viņa kapavietai pa virsu tagad ir uzbūvēta noliktava. Bet Pjotra dēls Vladimirs, kā zinām, atdusas Nicā. Trīs dzimtas paaudzes izmētātas pa malu malām...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita